You are currently browsing the category archive for the ‘Uncategorized’ category.
Šodien, saulei spīdot, krietnam vējelim pūšot un bedrēm vienkārši esot, braucām uz Šauļiem, lai piedalītos Šiauliu Šunu Myletoju Klubas rīkotajā Lietuvas nacionālajā izstādē. Šī bija mums 3.izstāde Lietuvā un ir skaidrs, ka man nekas nav skaidrs ar viņu izstāžu sistēmu. Bet, nu, labi. Jāsaka, ka Šauļu izstāde no visām pagaidām apmeklētajām Lietuvas izstādēm bija vislabāk noorganizēta. Vienīgi cerēju, ka vietas būs vairāk, jo arēna paliela, tomēr kompaktums, laikam, ir LT izstāžu pamatprasība. 🙂
Visjautrāk man gāja ar suņa mazgāšanu vakar. Pēc mazgāšanas atstāju viņu vannasistabā, lai vismaz lielums visa tā slapjuma, kas satilpst Lotes kažokā, notek uz tur saklātajiem palagiem, bet pēc īsa brīža dzirdu – šausmīgs troksnis, kaut kas plīst… Pēc reizes, kad šādi šķīrāmies no grīdasseguma, man kājas stīvas. Metos uz vannasistabu… Bet tur laimīga, ļoti slapja Lote pārplēsusi kaķu wc smilšu kasti un laimīga vārtās pa cementējošajām smiltīm…
Toties šodien uzvedās godam, startēja godam, savāca kaudzi komplimentus, bildējās ļoooti daudziem svešiem fotoaparātiem un arī ringā bija vienkārši apburoša. Rezultāts – Lotes pirmais Lietuvas CAC. Pie tā N gan netikām, bet man vēl jānoskaidro, ko tas nozīmē.
Te dažas bildes:
-
- Gaidot savu kārtu.
-
- Tiesnesis Avtuško Viktoras (LT)
-
- Ar skaisto banti. 🙂
11. martā ar dziesmām un kārumiem gaviļniecei nosvinējām Lotes 2 gadu jubileju. Tad, nu, nāku atrādīt mūsu mīļo Milbu Rachel, kāda viņa izskatās pieaugušo kārtā.
Ja par raksturu, tad jāsaka, ka ir mazliet piezemējusies. Kļuvusi rāmāka, nosvērtāka un paklausīgāka. Tagad pastaigāties pa savu rajonu principā jau ejam bez pavadas (kas gan vienmēr drošībai ir līdzi), atsaucas pat tikai uz mēles klikšķi, nemaz nav jāsauc vārdā. Tā ka viss forši. 🙂
-
- Brienot pa sērsnu
-
- Pavasari?
-
- Vērojot putnus
-
- Draugi
-
- Piesēdīsim, pagaidīsim puiku.
-
- Rotaļas ar draugu Persiku.
-
- Cīņas
Lai arī pati par ziemu nekādā lielajā sajūsmā neesmu, jāatzīst, ka bērna un suņa dēļ ir vērts šo gadalaiku piedzīvot. Kā viens tā otrs ir absolūtā sajūsmā par sniegu, pikošanos un vārtīšanos. Runājot par suni, bonusā vēl nāk tādas ekstras kā tīras kājas (rudenī, pat ja 5 reizes dienā mazgā māju, bet, vismaz koridori, tik un tā nekad nevar noturēt tīru). Jā, un superskaista spalva. Turklāt bernieši uz sniega fona izskatās īpaši skaisti. 🙂
Tā kā mums šoziem no izstādēm paņemta atpūta, kamēr citi vadīja dienas, sacenšoties par čempionu tituliem Liepājas izstādēs, mēs sapakojām visu famīliju mašīnā un aizbraucām izstaigāties pa mežu.
Sen neesmu rakstījusi. Nav labi, bet ko nu tur vairs. Pa šo laiku Lote pārdzīvojusi pirmo meklēšanos (piedzīvojums ne tikai viņai, bet arī mums, kam līdz šim tik darīšana ar puikām vai sterilizētām meitenēm bijusi), mazliet savainojusies lēkājot (bet nu jau viss labi) un tāpēc lielā mērā dzīvojusi mājas arestā. Visa māja pilna ar spalvām, rudens parastais. 🙂
Šajās brīvdienās beidzot visi kopā aizdevāmies svaigu gaisu paelpot – vīra vecākus apciemot. Prieks pašiem un sunim, kas var izšiverēt pa garu zāli, dīķi, dubļiem… Spēj tik ķepas slaucīt.
Te dažas bildes:
Šodien mūsmājās svētku diena, Lote 2.grupas izstādē saņēma trešo JCAC un līdz ar to tika pie titula “Latvijas jaunais čempions” (vēl jānokārto formalitātes)!
Sestdien, ne bez mokām, bet cēlāmies rīta agrumā, lai pa miglā tītajiem ceļiem stūrētu Lietuvas virzienā, kur mūs gaidīja 2 izstādes – vispirms Šakiai, bet svētdien – Tauragē. Braukt ar Loti mašīnā nav nekādu problēmu, jo viņa bagažniekā vai nu sēž un skatās pa logu, vai arī smuki čuč. Šoreiz vairāk uztraucos par bērnu, bet arī tur nekādu problēmu – sēdēja, pačučēja, padziedāja, govis skaitīja (viens, divi, trīs, daudz). Vienvārdsakot, braucienam nekāda vaina.
Laicīgi iebraucām Šakiai, lai nebūtu stresā jāmeklē, kur noparkoties, kur reģistrēties, kur iet, kā būt. Biju diezgan satraukusies, jo man parasti daudz jautājumu par notiekošo. Es vēl tāds zaļš izstāžu gurķis, daudzas nianses nezinu. Latvijā vienmēr jautāju pēc padoma, viedokļa vai komentāra kādai no kluba meitenēm vai audzētājām, bet zināju, ka Lietuvā no LV ar bernieti būsim vienīgie…
Izstādes vieta feina – vecs parks, daudz koku, daudz zāles, suņiem ir kur staigāt, bērniem šūpoles un manuāls karuselītis. Skan priecīga mūzika, laiks saulains un silts, cilvēki smaidīgi, noskaņa ļoti laba, izstāde diezgan kompakta – 3 ringi un visi cieši kopā. Man par pārsteigumu reģistrēšanās nebija pie kopējā galdiņa, bet, ja esi samaksājis – numuru deva ringā. Tā kā līdzīga sistēma bija arī nākamās dienas izstādē, pieņemu, ka Lietuvā tā arī ir. Mēs gan bijām no paša rīta, tāpēc nebija problēmu iet ringā un prasīt numuru, bet kas notiek tad, ja esi vēlāk, kad viss iet jau pilnā sparā? Ej un maisies pa kājām ringa darbiniekiem?
Un tad sākās nīkšana… Rings kavējās stundu (un mēs bijām izstādes sākumā!), kļuva arvien karstāks, nekas īsti nenotika, bērnam, protams, apnika, sunim arī (šo paredzot mēs vienmēr braucam uz izstādēm īsi pirms ringa sākuma), cilvēki apkārt kļuva arvien sanīkušāki, suņi gurdenāki. Bija gana laika pavērot un novērtēt apkārt notiekošo. Ringi nelieli, visi cieši blakus, skatītāji tiek klāt tikai no vienas puses – tās, no kuras nāk arī suņi. Apkārt gana daudz plašuma, mierīgi varēja izvērsties tā, lai cilvēki var arī redzēt, kas tur notiek. Vienvārdsakot, lai arī atmosfēra bija ļoti forša un izstādes vieta skaista, jāatzīst, ka Latvijā izstādes ir ērtāk iekārtotas un notiek daudz punktuālāk.
Ikurāt stundu vēlāk kā paredzēts beidzot sākās arī berniešu iznāciens. Viss lietuviski. Lote ringā uzvedās ļoti labi, pat skrienot nevienu reizi nepalecās, stāvēja un glīti gaidīja savu vērtēšanas iznācienu. Kad pienāca mūsu kārta, viss atkal tika runāts lietuviski. Lai arī tiesnese baltkrieviete, viņa runāja pusbalsī un visu tālāk otra ringa darbiniece – lietuviski. Divas reizes teicu, ka neko nesaprotu. Visai valodu putrai pa vidu tiesnesei vēl nepatika kā Lote stāv – neļāva viņu nostādīt (kaut sakārtoju tikai priekškājas blakus), trīs reizes vedu suni ap sevi un atkal mēģināju nostādīt… Beigās neko nesapratu ne es, ne Lote, bet tiesnese vismaz dabūja savu – sunim tomēr neesot līkas kājas (dāāāā…). Izskrējām vēl visi reizē apli pa ringu, sāk likt visus pa vietām – Lote pirmā! Bet bez titula. 😦 Mēs saskumuši, apkārtējie samulsuši mazliet, jo nekā pie kā “piesieties” viņai īsti nebija. Vērtējums arī teicams (vienīgajai).
Kopumā jāsaka, ka ringā tāds bardaks, ka neviens īsti neko nesaprata. Ne tikai es valodas dēļ, bet arī paši lietuvieši. Nesaprata ne to, kas īsti notiek, ne to, kāpēc nebija salīdzināšanas (BOBu dabūja lietuviešu juniors), ne to, ko īsti tiesnese gribēja. Viena lietuviešu audzētāja, kas vairākkārt manīta arī Latvijas izstādēs, vispār no ringa iznāca raudādama… Kad gāju pēc apraksta, pieklājīgi apjautājos, kas īsti nebija tā kā vajag, varbūt varam ko uzlabot? Aprakstā viss esot rakstīts. Prieks, kur Tu rodies – lietuviski!!!
Bet, nu, laiks labs, izgājām vēl līkumu pa apkārtni un devāmies uz otru pilsētu – Tauragi, pie kuras mums arī bija naktsmājas. Vakarpusē izstaigājām arī Turages centru, tā mierīgi un nesteidzīgi. Nekā pārāk ievērības cienīga gan tur nebija.
Izstāde Tauragē mūs sagaidīja vēl saspiestāka. Lai arī notika stadionā, kur vietas diezgan, ringi ļoti maziņi, cieši kopā, pie pašiem ringiem saceltas lielās teltis un sakrāmēti grūminga galdi, kas nozīmē – lai tiktu pie ringa, ir šaura eja starp teltīm (mazajiem suņiem vēl tā, bet tādiem berniešiem tur bija pamatīgs sastrēgums), skatītājiem vietu principā nav.
Jā, otrajā izstādē mums vēl gadījās pārpratums. Pāris dienas pirms tās noskaidrojās, ka Lote ir reģistrēta kā Bavārijas kalnu suns. Ne pa visam ne līdzīgs berniešiem. Zvanījos ar organizatoriem, teica, ka izlabos. Aizbraucam uz izstādi – Lote jau ielikta pie bīgliem… Pārlika pie berniešiem ar to pašu numuru. Citi skatās – visiem sešdesmitie numuri, mums – 105, tā arī teicu – mums pūkains bīgls. 😀
Lote nostartēja vienkārši perfekti! Lepnumā gandrīz plīsu. Stāvēja kā statuja (kaut pirms iziešanas nevarēju piedabūt pastāvēt un nesēdēt, lai astē sušķi nesaķeras), tos 2 soļus, ko rings atļāva, arī skrēja eleganti. Atkal pirmā vieta! Un atkal bez titula… Bez nevienas iebildes, ka kaut kas nepatiktu.
Nu, tā mums gāja. Lai arī ir prieks un gandarījums par Lotes progresu (ar katru reizi arvien labāk) un mēs uzvarējām lietuviešus, laužot manus stereotipus, ka viņi vienmēr ieņem pirmās vietas, nav īsta tāda izpratne, kāpēc neiedeva titulus nevienā no izstādēm. Nekas. Nākamreiz. Vismaz pārbaudījām, ka braukt ar bērnu un suni nav nekādu lielo problēmu. 🙂
Jā, un daudz komplimentu mūsu kluba meitenēm par izstāžu rīkošanu – tagad man ir ar ko salīdzināt – Jūs esat zelts! 🙂
Te mazliet vizualizācijas tam kā mums gāja:
Bieži dzirdu jautājumus par to, kā Lote sadzīvo ar citiem četrkājainajiem draugiem [gan mūsu, gan svešiem]? Lieliski! Viņai ļoti patīk citi suņi, tāpēc ar milzu prieku dodas viesos pie maniem vecākiem, kur tādu priekšā ir veseli 3. Arī izstādēs nav nekādu problēmu, ja, nu, vienīgi brīžiem gribas par daudz spēlēties un iznīcināt manu rūpīgo darbu pie viņas sapošanas. Mums ir bijuši arī viesi ar suņiem, kas nav radījis nekādas domstarpības, ņemot vērā, ka kāds ienāk viņas teritorijā. Ja esat gatavi spēlēties – laipni lūgti! Man par lieliem priekiem Lotei nekādu reakciju neizraisa arī pagalmos dzīvojoši vaukšķi, kas to vien dara kā caurām dienām rej uz visu, kas kustas un nekustas. Tā kā dzīvojam privātmāju rajonā, tādu tur ir daudz.
Ikdienā jaunkundze dzīvo kopā ar 2 kaķenēm – Dilli un Lemūru. 
Sadzīvo viņas visnotaļ lieliski, ja neskaita Lotes uzmācīgo vēlmi ar viņām dauzīties, tāpēc arī kaķu dzenāšana pa perimetru suņa izpratnē nav nekāds noziegums, bet aizraujoša rotaļa. Kaķiem nekas netiek pāri darīts, vienīgais viņu uzdevums – bēgt. Jāsaka gan, ka arī kaķenes mums nav ar pliku roku ņemamas un brīžam kooperējas kopīgam uzbrukumam, kā rezultātā pa abām sadod Lotei tā pa asti, ka spalvas put… Viņa, nabags, arī pretī neturas.
Ar citiem zvēriem mums līdz šim pieredzes nebija. [Ja neskaitām kurmjus, kas mūsu teritoriju principā ir pametuši, kopš Lotes parādīšanās… Vienu viņa pagājšvasar arī nokoda.] Līdz vakar vakaram.
Pašā vakarā devos barot Loti, bet ko es sastapu suņubūdā? Ne jau suni, protams. [Kaut gan suņa sastapšana būdā būtu tikpat liels pārsteigums] Pa suņubūdu drosmīgi šiverēja ezis! Lotei tāds mazs zvērs šķita pilnīgi vienaldzīgs, tad nu mazais adatainis varēja izsaimniekot visu pēc sirds patikas. Iedevu viņam nedaudz suņu barības, domādama, ka tieši tas ir tas, ko ezis meklēja, un paņēmu Loti uz brīdi iekšā, lai netraucē ežulim. No rīta viesis bija prom.
Nedēļas nogalē mums bija tas gods kopā ar ļoti daudz cilvēkiem un viņu četrkājainajiem draugiem kolektīvi izsvīst nacionālajā izstādē Ogrē. Pirmā diena bija īpaši grūta, jo rings bija tieši pašā svelmes laikā – 13:30 un Lote, kura nav nekāds karstummīlis, kā jau lielākā daļa ar spalvu krietni apveltīto zvēru, bija gatava atstiepties uz līdzenas vietas. Milzu paldies Kristīnai par iespēju mazliet paslēpties zem saulessarga!
Tātad – pirmās dienas rezultāti: teicami, PP, 2.vieta. Uzvarēja lietuviete, pamazām tikai nostiprinot manu pārliecību, ka lietuvieši mūžīgi uzvar. Lai arī man mēģina oponēt, mana nelielā izstāžu pieredze apliecina pretējo. Noteikti mums nepalīdzēja arī tas, ka Lote bija galīgi šļaugana no karstuma un nepavisam nebija ar mieru skaisti stāvēt eksperta priekšā. Mājās pārbraukusi, pat dīķī atteicās iebrist. Ielīda mājas vēsumā gulēt koridora ēnā.
Otrajā dienā, lai arī biju ļoti sabijusies no ekspertes Vijas Klučnieces, karstums vairs nebija tik mokošs, Lote bija daudz labākā noskaņojumā un kopējā atmosfēra bija daudz tīkamāka, jo vairs neizskatījās ka kāds suns varētu arī ģībt. Kad piegāju ringā pie ekspertes un viņa savu vērtējumu sāka ar: “Man ļoti patīk Jūsu meitene, ļoti sievišķīga,” viss mans uztraukums pagaisa un, lai arī Lote, milzu karstuma vairs tik ļoti nemocīta, ringā nevis skaisti skrēja bet, savā stilā, eleganti lēkāja, tas atkal tika pieskaitīts pie viņas temperamenta un vērtējums bija ļoti labs – teicami, PP, JCAC un salīdzināšanā – 2.labākā šķirnes kucīte!
Te mazliet ilustratīvā materiāla, kā mums gāja:
Stāsts par Loti noteikti jāsāk ar to, kāpēc mūsu mājā ienāca tieši Bernes ganu suns. Pirmkārt, tīri objektīvi, protams, Bernes ganu suņi ir vieni no skaistākajiem pasaulē. Arī tagad, kad Lote pie mums dzīvo jau vairāk kā gadu, vēl arvien priecājos par to, cik skaists suns skraida pa mūsu pagalmu. Otrkārt – domājot par suni, kuru gribam redzēt sev blakus, bija pilnīgi skaidrs – lielu, pūkainu, bužināmu un draudzīgu. Tādu lielu lāci, kam apkrist ap kaklu un ieķerties spalvās, kas pacietīs visus bērna izgājienus un mīlēs visu ģimeni. Man ļoti patīk arī malamuti, bet, domājot racionāli, tas tomēr nebūtu suns mums – par aktīvu, par palaidnīgu un prasa pārāk daudz darba, lai arī skaisti bez gala. Tā nu nebija grūti izdarīt izvēli, kādu suni varam un gribam iedomāties savās mājās.
Pagājušajā pavasarī, aprunājoties ar dažiem šķirnes audzētājiem, atcēlām sākotnējo plānu par kucēna iegādi rudenī, jo tad to vienkārši esot ļoti maz, un braucām “aptaustīt” suņus uz audzētavu Milbu Jelgavas pusē. Aizbraucām, apskatījāmies un samīlējāmies līdz ausīm. Pēc maza laiciņa abi ar dēlu, kam tolaik bija gads, braucām izvēlēties kucēnu, lai pēc pāris nedēļām vestu mājās (bija plāns, ka pirms suņa ienākšanas jāsataisa žogs utt). Voljērā vesels kucēnu mudžeklis, ja nemaldos, kopā 12 – visi ņigu-ņegu! Un visi TIK jau nu forši bumbuļi! Sākumā iebāzu roku volfērā, kam sekoja momentāns daudzu mazu zobu uzbrukums – kurš nu pirmais pakošļās un padraudzēsies. Tikai viens mazais bumbulis pienāca un pieglauda vaidziņu. Tā nu zvanīju vīram – nekādas pāris nedēļas nebūs, mēs ar puiku vedam mājās suni!
Tobrīd vēl nesapratu, ka vaidziņa pieglaušana bija ļoti sievišķīgs triks, lai mūs aptītu ap pirkstu.
Ja, lasot rakstus par berniešiem, kuri negrauž kurpes, nekāpj dobēs un vispār ir paraugsuņi, biju iedomājusies, ka mūs gaida kaut kas šāds
, realitātē mūsu mājā ienāca maza viesuļvētra, kura lielākoties tomēr izskatījās šādi –
Lote ir ļoti aktīva, atsperīga (ha! kurš teica, ka tik liels suns nevar no vietas pārlekt pāri 1,50m augstam žogam?), viņas mīlestība un sajūsma par katru cilvēku plūst pāri malām, kā rezultātā viņa ar visām četrām savā ķengura solī lec savam sajūsmas objektam virsū. Viņa ir liela, bet to laikam tā īsti vēl nav aptvērusi, tāpēc bieži tuvumā esošie cilvēki, trauki vai kādi citi trausli objekti dabūn ciest, jo Lote kārtējo reizi nav aprēķinājusi, cik liels ir viņas dibens un tam galā ir arī aste. Ja viņai pamet bumbu, kas kā vairumam suņu arī Lotei ir mīļākā rotaļa, viņa to nevis skaisti atnes, bet ar absolūtu sajūsmu acīs pilnā ātrumā visus savus nepilnos 40 kilogramus triec virsū tieši savam rotaļu biedram.
Vienīgais, kas atbilda manai iedomātajai realitātei – kurpes viņa tiešām negrauza pārāk daudz (kādi 2 vai 3 pāri tik aizgāja), toties tapetes, trepes, bērna mantas un visādi citādi interesanti priekšmeti gan gāja uz urrā. Tagad, kad viņai ir gads un 3 mēneši, paldies Dievam, šādi izgājieni sāk pierimt. Pēdējais bija pavasarī, kad viņu tikko pirms izstādes izmazgātu un slapju atstāju vannasistabā, un viņa sagrauza grīdassegumu…
Arī aspekts – cik skaisti nu abi viņi augs kopā ar dēlu, nebija gluži tāds kā izsapņots. Realitātē suns sākumā tikko staigāt iemācījušos puiku speciāli gāza no kājām, lai viņš rāpo un abi būtu vienā augstumā. Kad šīs rotaļas viņiem apnika, tad bērns pievērsās visu manu puķu un sastādīto garšaugu “ravēšanai”, bet suns tikmēr grauza nost rozes un augļukociņus…
Iedvesmoju dzīvei ar bernieti? 🙂 Bet nudien! Neskatoties uz visām tām palaidnībām, ko mūsu jaunkundze ir pamanījusies sastrādāt, man tiešām grūti iedomāties foršāku suni. Viņā ir tik daudz pozitīvisma! Visas viņas lekšanas virsū un nevarēšanas savaldīties ir no TIK lielas mīlestības, ar kādu viņa pati netiek brīžam galā. Kad viņa ziemā ienāk istabā un tāda, pēc svaiga gaisa smaržojoša, guļ pie (vai uz) kājām, viņa kopā ar sevi ienes tādu mājīgumu! Puiku suns vienkārši dievina un dēls viņu lepni dēvē: “Mana draudzene Lote!” Kā paveras mašīnas durvis, viņa momentā spraucas tajā iekšā, jo cer, ka mēs visi kopā kaut kur aizbrauksim. Kaut vai neko nedarīt. Bet visiem kopā! Un, jā, skaistāku suni man grūti iedomāties.
Jā, tāda ir Lote. Kaut kas starp sienāzi un Vinnija Pūka Milzu Lempi. Viņai šobrīd ir gads un 3 mēneši un viņa ir vienkārši milzīgs kucēns. Pat izstādēs viņai pie vērtējuma allaž pieliek atzīmi par smieklīgu temperamentu.
Nedēļas nogalē mūs gaida divas izstādes Ogrē, kurām gatavojoties, pārlūkoju arī pavasara izstāžu mazā maratona fotogrāfijas. It kā jau nekas liels rūdītiem izstāžu censoņiem, bet mums 3 izstādes divās nedēļas nogalēs bija gana pieklājīga pasākumu virtene – Talsi, specializētā šķirnes izstāde un II grupas izstāde, ko rīkoja Bokseru klubs.
Mēs abas ar Loti esam vēl pilnīgi iesācēji izstāžu lauciņā un katrā pasākumā turam acis un ausis vaļā, lai mācītos no daudz gudrākiem par mums cilvēkiem. Pagaidām – ar katru izstādi iet arvien labāk un drošāk.
LOTE 