Sestdien, ne bez mokām, bet cēlāmies rīta agrumā, lai pa miglā tītajiem ceļiem stūrētu Lietuvas virzienā, kur mūs gaidīja 2 izstādes – vispirms Šakiai, bet svētdien – Tauragē. Braukt ar Loti mašīnā nav nekādu problēmu, jo viņa bagažniekā vai nu sēž un skatās pa logu, vai arī smuki čuč. Šoreiz vairāk uztraucos par bērnu, bet arī tur nekādu problēmu – sēdēja, pačučēja, padziedāja, govis skaitīja (viens, divi, trīs, daudz). Vienvārdsakot, braucienam nekāda vaina.

Laicīgi iebraucām Šakiai, lai nebūtu stresā jāmeklē, kur noparkoties, kur reģistrēties, kur iet, kā būt.  Biju diezgan satraukusies, jo man parasti daudz jautājumu par notiekošo. Es vēl tāds zaļš izstāžu gurķis, daudzas nianses nezinu. Latvijā vienmēr jautāju pēc padoma, viedokļa vai komentāra kādai no kluba meitenēm vai audzētājām, bet zināju, ka Lietuvā no LV ar bernieti būsim vienīgie…

Izstādes vieta feina – vecs parks, daudz  koku, daudz zāles, suņiem ir kur staigāt, bērniem šūpoles un manuāls karuselītis. Skan priecīga mūzika, laiks saulains un silts, cilvēki smaidīgi, noskaņa ļoti laba, izstāde diezgan kompakta – 3 ringi un visi cieši kopā. Man par pārsteigumu reģistrēšanās nebija pie kopējā galdiņa, bet, ja esi samaksājis – numuru deva ringā. Tā kā līdzīga sistēma bija arī nākamās dienas izstādē, pieņemu, ka Lietuvā tā arī ir. Mēs gan bijām no paša rīta, tāpēc nebija problēmu iet ringā un prasīt numuru, bet kas notiek tad, ja esi vēlāk, kad viss iet jau pilnā sparā? Ej un maisies pa kājām ringa darbiniekiem?

Un tad sākās nīkšana… Rings kavējās stundu (un mēs bijām izstādes sākumā!), kļuva arvien karstāks, nekas īsti nenotika, bērnam, protams, apnika, sunim arī (šo paredzot mēs vienmēr braucam uz izstādēm īsi pirms ringa sākuma), cilvēki apkārt kļuva arvien sanīkušāki, suņi gurdenāki. Bija gana laika pavērot un novērtēt apkārt notiekošo. Ringi nelieli, visi cieši blakus, skatītāji tiek klāt tikai no vienas puses – tās, no kuras nāk arī suņi. Apkārt gana daudz plašuma, mierīgi varēja izvērsties tā, lai cilvēki var arī redzēt, kas tur notiek. Vienvārdsakot, lai arī atmosfēra bija ļoti forša un izstādes vieta skaista, jāatzīst, ka Latvijā izstādes ir ērtāk iekārtotas un notiek daudz punktuālāk.

Ikurāt stundu vēlāk kā paredzēts beidzot sākās arī berniešu iznāciens. Viss lietuviski. Lote ringā uzvedās ļoti labi, pat skrienot nevienu reizi nepalecās, stāvēja un glīti gaidīja savu vērtēšanas iznācienu. Kad pienāca mūsu kārta, viss atkal tika runāts lietuviski. Lai arī tiesnese baltkrieviete, viņa runāja pusbalsī un visu tālāk otra ringa darbiniece – lietuviski. Divas reizes teicu, ka neko nesaprotu. Visai valodu putrai pa vidu tiesnesei vēl nepatika kā Lote stāv – neļāva viņu nostādīt (kaut sakārtoju tikai priekškājas blakus), trīs reizes vedu suni ap sevi un atkal mēģināju nostādīt… Beigās neko nesapratu ne es, ne Lote, bet tiesnese vismaz dabūja savu – sunim tomēr neesot līkas kājas (dāāāā…). Izskrējām vēl visi reizē apli pa ringu, sāk likt visus pa vietām – Lote pirmā! Bet bez titula. 😦 Mēs saskumuši, apkārtējie samulsuši mazliet, jo nekā pie kā “piesieties” viņai īsti nebija. Vērtējums arī teicams (vienīgajai).

Kopumā jāsaka, ka ringā tāds bardaks, ka neviens īsti neko nesaprata. Ne tikai es valodas dēļ, bet arī paši lietuvieši. Nesaprata ne to, kas īsti notiek, ne to, kāpēc nebija salīdzināšanas (BOBu dabūja lietuviešu juniors), ne to, ko īsti tiesnese gribēja. Viena lietuviešu audzētāja, kas vairākkārt manīta arī Latvijas izstādēs, vispār no ringa iznāca raudādama… Kad gāju pēc apraksta, pieklājīgi apjautājos, kas īsti nebija tā kā vajag, varbūt varam ko uzlabot? Aprakstā viss esot rakstīts. Prieks, kur Tu rodies – lietuviski!!!

Bet, nu, laiks labs, izgājām vēl līkumu pa apkārtni un devāmies uz otru pilsētu – Tauragi, pie kuras mums arī bija naktsmājas. Vakarpusē izstaigājām arī Turages centru, tā mierīgi un nesteidzīgi. Nekā pārāk ievērības cienīga gan tur nebija.

Izstāde Tauragē mūs sagaidīja vēl saspiestāka. Lai arī notika stadionā, kur vietas diezgan, ringi ļoti maziņi, cieši kopā, pie pašiem ringiem saceltas lielās teltis un sakrāmēti grūminga galdi, kas nozīmē – lai tiktu pie ringa, ir šaura eja starp teltīm (mazajiem suņiem vēl tā, bet tādiem berniešiem tur bija pamatīgs sastrēgums), skatītājiem vietu principā nav.

Jā, otrajā izstādē mums vēl gadījās pārpratums. Pāris dienas pirms tās noskaidrojās, ka Lote ir reģistrēta kā Bavārijas kalnu suns. Ne pa visam ne līdzīgs berniešiem. Zvanījos ar organizatoriem, teica, ka izlabos. Aizbraucam uz izstādi – Lote jau ielikta pie bīgliem… Pārlika pie berniešiem ar to pašu numuru. Citi skatās – visiem sešdesmitie numuri, mums – 105, tā arī teicu – mums pūkains bīgls. 😀

Lote nostartēja vienkārši perfekti! Lepnumā gandrīz plīsu. Stāvēja kā statuja (kaut pirms iziešanas nevarēju piedabūt pastāvēt un nesēdēt, lai astē sušķi nesaķeras), tos 2 soļus, ko rings atļāva, arī skrēja eleganti.  Atkal pirmā vieta! Un atkal bez titula… Bez nevienas iebildes, ka kaut kas nepatiktu.

Nu, tā mums gāja. Lai arī ir prieks un gandarījums par Lotes progresu (ar katru reizi arvien labāk) un mēs uzvarējām lietuviešus, laužot manus stereotipus, ka viņi vienmēr ieņem pirmās vietas, nav īsta tāda izpratne, kāpēc neiedeva titulus nevienā no izstādēm. Nekas. Nākamreiz. Vismaz pārbaudījām, ka braukt ar bērnu un suni nav nekādu lielo problēmu. 🙂

Jā, un daudz komplimentu mūsu kluba meitenēm par izstāžu rīkošanu – tagad man ir ar ko salīdzināt – Jūs esat zelts! 🙂

Te mazliet vizualizācijas tam kā mums gāja: