Tag Archive

Šodien, saulei spīdot, krietnam vējelim pūšot un bedrēm vienkārši esot, braucām uz Šauļiem, lai piedalītos Šiauliu Šunu Myletoju Klubas rīkotajā Lietuvas nacionālajā izstādē. Šī bija mums 3.izstāde Lietuvā un ir skaidrs, ka man nekas nav skaidrs ar viņu izstāžu sistēmu. Bet, nu, labi. Jāsaka, ka Šauļu izstāde no visām pagaidām apmeklētajām Lietuvas izstādēm  bija vislabāk noorganizēta. Vienīgi cerēju, ka vietas būs vairāk, jo arēna paliela, tomēr kompaktums, laikam, ir LT izstāžu pamatprasība. 🙂

Visjautrāk man gāja ar suņa mazgāšanu vakar.  Pēc mazgāšanas atstāju viņu vannasistabā, lai vismaz lielums visa tā slapjuma, kas satilpst Lotes kažokā, notek uz tur saklātajiem palagiem, bet pēc īsa brīža dzirdu – šausmīgs troksnis, kaut kas plīst… Pēc reizes, kad šādi šķīrāmies no grīdasseguma, man kājas stīvas. Metos uz vannasistabu… Bet tur laimīga, ļoti slapja Lote pārplēsusi kaķu wc smilšu kasti un laimīga vārtās pa cementējošajām smiltīm…

Toties šodien uzvedās godam, startēja godam, savāca kaudzi komplimentus, bildējās ļoooti daudziem svešiem fotoaparātiem un arī ringā bija vienkārši apburoša. Rezultāts – Lotes pirmais Lietuvas CAC. Pie tā N gan netikām, bet man vēl jānoskaidro, ko tas nozīmē.

Te dažas bildes:

Sestdien, ne bez mokām, bet cēlāmies rīta agrumā, lai pa miglā tītajiem ceļiem stūrētu Lietuvas virzienā, kur mūs gaidīja 2 izstādes – vispirms Šakiai, bet svētdien – Tauragē. Braukt ar Loti mašīnā nav nekādu problēmu, jo viņa bagažniekā vai nu sēž un skatās pa logu, vai arī smuki čuč. Šoreiz vairāk uztraucos par bērnu, bet arī tur nekādu problēmu – sēdēja, pačučēja, padziedāja, govis skaitīja (viens, divi, trīs, daudz). Vienvārdsakot, braucienam nekāda vaina.

Laicīgi iebraucām Šakiai, lai nebūtu stresā jāmeklē, kur noparkoties, kur reģistrēties, kur iet, kā būt.  Biju diezgan satraukusies, jo man parasti daudz jautājumu par notiekošo. Es vēl tāds zaļš izstāžu gurķis, daudzas nianses nezinu. Latvijā vienmēr jautāju pēc padoma, viedokļa vai komentāra kādai no kluba meitenēm vai audzētājām, bet zināju, ka Lietuvā no LV ar bernieti būsim vienīgie…

Izstādes vieta feina – vecs parks, daudz  koku, daudz zāles, suņiem ir kur staigāt, bērniem šūpoles un manuāls karuselītis. Skan priecīga mūzika, laiks saulains un silts, cilvēki smaidīgi, noskaņa ļoti laba, izstāde diezgan kompakta – 3 ringi un visi cieši kopā. Man par pārsteigumu reģistrēšanās nebija pie kopējā galdiņa, bet, ja esi samaksājis – numuru deva ringā. Tā kā līdzīga sistēma bija arī nākamās dienas izstādē, pieņemu, ka Lietuvā tā arī ir. Mēs gan bijām no paša rīta, tāpēc nebija problēmu iet ringā un prasīt numuru, bet kas notiek tad, ja esi vēlāk, kad viss iet jau pilnā sparā? Ej un maisies pa kājām ringa darbiniekiem?

Un tad sākās nīkšana… Rings kavējās stundu (un mēs bijām izstādes sākumā!), kļuva arvien karstāks, nekas īsti nenotika, bērnam, protams, apnika, sunim arī (šo paredzot mēs vienmēr braucam uz izstādēm īsi pirms ringa sākuma), cilvēki apkārt kļuva arvien sanīkušāki, suņi gurdenāki. Bija gana laika pavērot un novērtēt apkārt notiekošo. Ringi nelieli, visi cieši blakus, skatītāji tiek klāt tikai no vienas puses – tās, no kuras nāk arī suņi. Apkārt gana daudz plašuma, mierīgi varēja izvērsties tā, lai cilvēki var arī redzēt, kas tur notiek. Vienvārdsakot, lai arī atmosfēra bija ļoti forša un izstādes vieta skaista, jāatzīst, ka Latvijā izstādes ir ērtāk iekārtotas un notiek daudz punktuālāk.

Ikurāt stundu vēlāk kā paredzēts beidzot sākās arī berniešu iznāciens. Viss lietuviski. Lote ringā uzvedās ļoti labi, pat skrienot nevienu reizi nepalecās, stāvēja un glīti gaidīja savu vērtēšanas iznācienu. Kad pienāca mūsu kārta, viss atkal tika runāts lietuviski. Lai arī tiesnese baltkrieviete, viņa runāja pusbalsī un visu tālāk otra ringa darbiniece – lietuviski. Divas reizes teicu, ka neko nesaprotu. Visai valodu putrai pa vidu tiesnesei vēl nepatika kā Lote stāv – neļāva viņu nostādīt (kaut sakārtoju tikai priekškājas blakus), trīs reizes vedu suni ap sevi un atkal mēģināju nostādīt… Beigās neko nesapratu ne es, ne Lote, bet tiesnese vismaz dabūja savu – sunim tomēr neesot līkas kājas (dāāāā…). Izskrējām vēl visi reizē apli pa ringu, sāk likt visus pa vietām – Lote pirmā! Bet bez titula. 😦 Mēs saskumuši, apkārtējie samulsuši mazliet, jo nekā pie kā “piesieties” viņai īsti nebija. Vērtējums arī teicams (vienīgajai).

Kopumā jāsaka, ka ringā tāds bardaks, ka neviens īsti neko nesaprata. Ne tikai es valodas dēļ, bet arī paši lietuvieši. Nesaprata ne to, kas īsti notiek, ne to, kāpēc nebija salīdzināšanas (BOBu dabūja lietuviešu juniors), ne to, ko īsti tiesnese gribēja. Viena lietuviešu audzētāja, kas vairākkārt manīta arī Latvijas izstādēs, vispār no ringa iznāca raudādama… Kad gāju pēc apraksta, pieklājīgi apjautājos, kas īsti nebija tā kā vajag, varbūt varam ko uzlabot? Aprakstā viss esot rakstīts. Prieks, kur Tu rodies – lietuviski!!!

Bet, nu, laiks labs, izgājām vēl līkumu pa apkārtni un devāmies uz otru pilsētu – Tauragi, pie kuras mums arī bija naktsmājas. Vakarpusē izstaigājām arī Turages centru, tā mierīgi un nesteidzīgi. Nekā pārāk ievērības cienīga gan tur nebija.

Izstāde Tauragē mūs sagaidīja vēl saspiestāka. Lai arī notika stadionā, kur vietas diezgan, ringi ļoti maziņi, cieši kopā, pie pašiem ringiem saceltas lielās teltis un sakrāmēti grūminga galdi, kas nozīmē – lai tiktu pie ringa, ir šaura eja starp teltīm (mazajiem suņiem vēl tā, bet tādiem berniešiem tur bija pamatīgs sastrēgums), skatītājiem vietu principā nav.

Jā, otrajā izstādē mums vēl gadījās pārpratums. Pāris dienas pirms tās noskaidrojās, ka Lote ir reģistrēta kā Bavārijas kalnu suns. Ne pa visam ne līdzīgs berniešiem. Zvanījos ar organizatoriem, teica, ka izlabos. Aizbraucam uz izstādi – Lote jau ielikta pie bīgliem… Pārlika pie berniešiem ar to pašu numuru. Citi skatās – visiem sešdesmitie numuri, mums – 105, tā arī teicu – mums pūkains bīgls. 😀

Lote nostartēja vienkārši perfekti! Lepnumā gandrīz plīsu. Stāvēja kā statuja (kaut pirms iziešanas nevarēju piedabūt pastāvēt un nesēdēt, lai astē sušķi nesaķeras), tos 2 soļus, ko rings atļāva, arī skrēja eleganti.  Atkal pirmā vieta! Un atkal bez titula… Bez nevienas iebildes, ka kaut kas nepatiktu.

Nu, tā mums gāja. Lai arī ir prieks un gandarījums par Lotes progresu (ar katru reizi arvien labāk) un mēs uzvarējām lietuviešus, laužot manus stereotipus, ka viņi vienmēr ieņem pirmās vietas, nav īsta tāda izpratne, kāpēc neiedeva titulus nevienā no izstādēm. Nekas. Nākamreiz. Vismaz pārbaudījām, ka braukt ar bērnu un suni nav nekādu lielo problēmu. 🙂

Jā, un daudz komplimentu mūsu kluba meitenēm par izstāžu rīkošanu – tagad man ir ar ko salīdzināt – Jūs esat zelts! 🙂

Te mazliet vizualizācijas tam kā mums gāja:

Nedēļas nogalē mums bija tas gods kopā ar ļoti daudz cilvēkiem un viņu četrkājainajiem draugiem kolektīvi izsvīst nacionālajā izstādē Ogrē. Pirmā diena bija īpaši grūta, jo rings bija tieši pašā svelmes laikā – 13:30 un Lote, kura nav nekāds karstummīlis, kā jau lielākā daļa ar spalvu krietni apveltīto zvēru, bija gatava atstiepties uz līdzenas vietas. Milzu paldies Kristīnai par iespēju mazliet paslēpties zem saulessarga!

Tātad – pirmās dienas rezultāti: teicami, PP, 2.vieta. Uzvarēja lietuviete, pamazām tikai nostiprinot manu pārliecību, ka lietuvieši mūžīgi uzvar. Lai arī man mēģina oponēt, mana nelielā izstāžu pieredze apliecina pretējo. Noteikti mums nepalīdzēja arī tas, ka Lote bija galīgi šļaugana no karstuma un nepavisam nebija ar mieru skaisti stāvēt eksperta priekšā. Mājās pārbraukusi, pat dīķī atteicās iebrist. Ielīda mājas vēsumā gulēt koridora ēnā.

Otrajā dienā, lai arī biju ļoti sabijusies no ekspertes Vijas Klučnieces, karstums vairs nebija tik mokošs, Lote bija daudz labākā noskaņojumā un kopējā atmosfēra bija daudz tīkamāka, jo vairs neizskatījās ka kāds suns varētu arī ģībt. Kad piegāju ringā pie ekspertes un viņa savu vērtējumu sāka ar: “Man ļoti patīk Jūsu meitene, ļoti sievišķīga,” viss mans uztraukums pagaisa un, lai arī Lote, milzu karstuma vairs tik ļoti nemocīta, ringā nevis skaisti skrēja bet, savā stilā, eleganti lēkāja, tas atkal tika pieskaitīts pie viņas temperamenta un vērtējums bija ļoti labs – teicami, PP, JCAC un salīdzināšanā – 2.labākā šķirnes kucīte!

Te mazliet ilustratīvā materiāla, kā mums gāja:

Nedēļas nogalē mūs gaida divas izstādes Ogrē, kurām gatavojoties, pārlūkoju arī pavasara izstāžu mazā maratona fotogrāfijas. It kā jau nekas liels rūdītiem izstāžu censoņiem, bet mums 3 izstādes divās nedēļas nogalēs bija gana pieklājīga pasākumu virtene – Talsi, specializētā šķirnes izstāde un II grupas izstāde, ko rīkoja Bokseru klubs.

Mēs abas ar Loti esam vēl pilnīgi iesācēji izstāžu lauciņā un katrā pasākumā turam acis un ausis vaļā, lai mācītos no daudz gudrākiem par mums cilvēkiem. Pagaidām – ar katru izstādi iet arvien labāk un drošāk.