You are currently browsing the tag archive for the ‘Lote’ tag.
11. martā ar dziesmām un kārumiem gaviļniecei nosvinējām Lotes 2 gadu jubileju. Tad, nu, nāku atrādīt mūsu mīļo Milbu Rachel, kāda viņa izskatās pieaugušo kārtā.
Ja par raksturu, tad jāsaka, ka ir mazliet piezemējusies. Kļuvusi rāmāka, nosvērtāka un paklausīgāka. Tagad pastaigāties pa savu rajonu principā jau ejam bez pavadas (kas gan vienmēr drošībai ir līdzi), atsaucas pat tikai uz mēles klikšķi, nemaz nav jāsauc vārdā. Tā ka viss forši. 🙂
-
- Brienot pa sērsnu
-
- Pavasari?
-
- Vērojot putnus
-
- Draugi
-
- Piesēdīsim, pagaidīsim puiku.
-
- Rotaļas ar draugu Persiku.
-
- Cīņas
Lai arī pati par ziemu nekādā lielajā sajūsmā neesmu, jāatzīst, ka bērna un suņa dēļ ir vērts šo gadalaiku piedzīvot. Kā viens tā otrs ir absolūtā sajūsmā par sniegu, pikošanos un vārtīšanos. Runājot par suni, bonusā vēl nāk tādas ekstras kā tīras kājas (rudenī, pat ja 5 reizes dienā mazgā māju, bet, vismaz koridori, tik un tā nekad nevar noturēt tīru). Jā, un superskaista spalva. Turklāt bernieši uz sniega fona izskatās īpaši skaisti. 🙂
Tā kā mums šoziem no izstādēm paņemta atpūta, kamēr citi vadīja dienas, sacenšoties par čempionu tituliem Liepājas izstādēs, mēs sapakojām visu famīliju mašīnā un aizbraucām izstaigāties pa mežu.
Bieži dzirdu jautājumus par to, kā Lote sadzīvo ar citiem četrkājainajiem draugiem [gan mūsu, gan svešiem]? Lieliski! Viņai ļoti patīk citi suņi, tāpēc ar milzu prieku dodas viesos pie maniem vecākiem, kur tādu priekšā ir veseli 3. Arī izstādēs nav nekādu problēmu, ja, nu, vienīgi brīžiem gribas par daudz spēlēties un iznīcināt manu rūpīgo darbu pie viņas sapošanas. Mums ir bijuši arī viesi ar suņiem, kas nav radījis nekādas domstarpības, ņemot vērā, ka kāds ienāk viņas teritorijā. Ja esat gatavi spēlēties – laipni lūgti! Man par lieliem priekiem Lotei nekādu reakciju neizraisa arī pagalmos dzīvojoši vaukšķi, kas to vien dara kā caurām dienām rej uz visu, kas kustas un nekustas. Tā kā dzīvojam privātmāju rajonā, tādu tur ir daudz.
Ikdienā jaunkundze dzīvo kopā ar 2 kaķenēm – Dilli un Lemūru. 
Sadzīvo viņas visnotaļ lieliski, ja neskaita Lotes uzmācīgo vēlmi ar viņām dauzīties, tāpēc arī kaķu dzenāšana pa perimetru suņa izpratnē nav nekāds noziegums, bet aizraujoša rotaļa. Kaķiem nekas netiek pāri darīts, vienīgais viņu uzdevums – bēgt. Jāsaka gan, ka arī kaķenes mums nav ar pliku roku ņemamas un brīžam kooperējas kopīgam uzbrukumam, kā rezultātā pa abām sadod Lotei tā pa asti, ka spalvas put… Viņa, nabags, arī pretī neturas.
Ar citiem zvēriem mums līdz šim pieredzes nebija. [Ja neskaitām kurmjus, kas mūsu teritoriju principā ir pametuši, kopš Lotes parādīšanās… Vienu viņa pagājšvasar arī nokoda.] Līdz vakar vakaram.
Pašā vakarā devos barot Loti, bet ko es sastapu suņubūdā? Ne jau suni, protams. [Kaut gan suņa sastapšana būdā būtu tikpat liels pārsteigums] Pa suņubūdu drosmīgi šiverēja ezis! Lotei tāds mazs zvērs šķita pilnīgi vienaldzīgs, tad nu mazais adatainis varēja izsaimniekot visu pēc sirds patikas. Iedevu viņam nedaudz suņu barības, domādama, ka tieši tas ir tas, ko ezis meklēja, un paņēmu Loti uz brīdi iekšā, lai netraucē ežulim. No rīta viesis bija prom.
Stāsts par Loti noteikti jāsāk ar to, kāpēc mūsu mājā ienāca tieši Bernes ganu suns. Pirmkārt, tīri objektīvi, protams, Bernes ganu suņi ir vieni no skaistākajiem pasaulē. Arī tagad, kad Lote pie mums dzīvo jau vairāk kā gadu, vēl arvien priecājos par to, cik skaists suns skraida pa mūsu pagalmu. Otrkārt – domājot par suni, kuru gribam redzēt sev blakus, bija pilnīgi skaidrs – lielu, pūkainu, bužināmu un draudzīgu. Tādu lielu lāci, kam apkrist ap kaklu un ieķerties spalvās, kas pacietīs visus bērna izgājienus un mīlēs visu ģimeni. Man ļoti patīk arī malamuti, bet, domājot racionāli, tas tomēr nebūtu suns mums – par aktīvu, par palaidnīgu un prasa pārāk daudz darba, lai arī skaisti bez gala. Tā nu nebija grūti izdarīt izvēli, kādu suni varam un gribam iedomāties savās mājās.
Pagājušajā pavasarī, aprunājoties ar dažiem šķirnes audzētājiem, atcēlām sākotnējo plānu par kucēna iegādi rudenī, jo tad to vienkārši esot ļoti maz, un braucām “aptaustīt” suņus uz audzētavu Milbu Jelgavas pusē. Aizbraucām, apskatījāmies un samīlējāmies līdz ausīm. Pēc maza laiciņa abi ar dēlu, kam tolaik bija gads, braucām izvēlēties kucēnu, lai pēc pāris nedēļām vestu mājās (bija plāns, ka pirms suņa ienākšanas jāsataisa žogs utt). Voljērā vesels kucēnu mudžeklis, ja nemaldos, kopā 12 – visi ņigu-ņegu! Un visi TIK jau nu forši bumbuļi! Sākumā iebāzu roku volfērā, kam sekoja momentāns daudzu mazu zobu uzbrukums – kurš nu pirmais pakošļās un padraudzēsies. Tikai viens mazais bumbulis pienāca un pieglauda vaidziņu. Tā nu zvanīju vīram – nekādas pāris nedēļas nebūs, mēs ar puiku vedam mājās suni!
Tobrīd vēl nesapratu, ka vaidziņa pieglaušana bija ļoti sievišķīgs triks, lai mūs aptītu ap pirkstu.
Ja, lasot rakstus par berniešiem, kuri negrauž kurpes, nekāpj dobēs un vispār ir paraugsuņi, biju iedomājusies, ka mūs gaida kaut kas šāds
, realitātē mūsu mājā ienāca maza viesuļvētra, kura lielākoties tomēr izskatījās šādi –
Lote ir ļoti aktīva, atsperīga (ha! kurš teica, ka tik liels suns nevar no vietas pārlekt pāri 1,50m augstam žogam?), viņas mīlestība un sajūsma par katru cilvēku plūst pāri malām, kā rezultātā viņa ar visām četrām savā ķengura solī lec savam sajūsmas objektam virsū. Viņa ir liela, bet to laikam tā īsti vēl nav aptvērusi, tāpēc bieži tuvumā esošie cilvēki, trauki vai kādi citi trausli objekti dabūn ciest, jo Lote kārtējo reizi nav aprēķinājusi, cik liels ir viņas dibens un tam galā ir arī aste. Ja viņai pamet bumbu, kas kā vairumam suņu arī Lotei ir mīļākā rotaļa, viņa to nevis skaisti atnes, bet ar absolūtu sajūsmu acīs pilnā ātrumā visus savus nepilnos 40 kilogramus triec virsū tieši savam rotaļu biedram.
Vienīgais, kas atbilda manai iedomātajai realitātei – kurpes viņa tiešām negrauza pārāk daudz (kādi 2 vai 3 pāri tik aizgāja), toties tapetes, trepes, bērna mantas un visādi citādi interesanti priekšmeti gan gāja uz urrā. Tagad, kad viņai ir gads un 3 mēneši, paldies Dievam, šādi izgājieni sāk pierimt. Pēdējais bija pavasarī, kad viņu tikko pirms izstādes izmazgātu un slapju atstāju vannasistabā, un viņa sagrauza grīdassegumu…
Arī aspekts – cik skaisti nu abi viņi augs kopā ar dēlu, nebija gluži tāds kā izsapņots. Realitātē suns sākumā tikko staigāt iemācījušos puiku speciāli gāza no kājām, lai viņš rāpo un abi būtu vienā augstumā. Kad šīs rotaļas viņiem apnika, tad bērns pievērsās visu manu puķu un sastādīto garšaugu “ravēšanai”, bet suns tikmēr grauza nost rozes un augļukociņus…
Iedvesmoju dzīvei ar bernieti? 🙂 Bet nudien! Neskatoties uz visām tām palaidnībām, ko mūsu jaunkundze ir pamanījusies sastrādāt, man tiešām grūti iedomāties foršāku suni. Viņā ir tik daudz pozitīvisma! Visas viņas lekšanas virsū un nevarēšanas savaldīties ir no TIK lielas mīlestības, ar kādu viņa pati netiek brīžam galā. Kad viņa ziemā ienāk istabā un tāda, pēc svaiga gaisa smaržojoša, guļ pie (vai uz) kājām, viņa kopā ar sevi ienes tādu mājīgumu! Puiku suns vienkārši dievina un dēls viņu lepni dēvē: “Mana draudzene Lote!” Kā paveras mašīnas durvis, viņa momentā spraucas tajā iekšā, jo cer, ka mēs visi kopā kaut kur aizbrauksim. Kaut vai neko nedarīt. Bet visiem kopā! Un, jā, skaistāku suni man grūti iedomāties.
Jā, tāda ir Lote. Kaut kas starp sienāzi un Vinnija Pūka Milzu Lempi. Viņai šobrīd ir gads un 3 mēneši un viņa ir vienkārši milzīgs kucēns. Pat izstādēs viņai pie vērtējuma allaž pieliek atzīmi par smieklīgu temperamentu.
Beidzot savā suņa audzētāja dzīvē esmu tikusi tik tālu, ka sapratu – man vajadzīga virtuāla vietne, kur apkopot dažas ikdienas piezīmes, izstāžu piedzīvojumus, bildes un citus niekus par vienu no mūsmāju vispamanāmākajām personībām – Loti.
Vispirms sakārtošu šo virtuālo telpu, tad mēģināšu uzrakstīt plašāk, kas tad īsti ir Lote. Īsumā – kaut kas starp sienāzi un Vinnija Pūka Milzu Lempi, kas dēvējas skaistā vārdu virknējumā “Bernes ganu suns Milbu Rachel”.
Lūk, arī mēs:
LOTE 