Stāsts par Loti noteikti jāsāk ar to, kāpēc mūsu mājā ienāca tieši Bernes ganu suns. Pirmkārt, tīri objektīvi, protams, Bernes ganu suņi ir vieni no skaistākajiem pasaulē. Arī tagad, kad Lote pie mums dzīvo jau vairāk kā gadu, vēl arvien priecājos par to, cik skaists suns skraida pa mūsu pagalmu. Otrkārt  – domājot par suni, kuru gribam redzēt sev blakus, bija pilnīgi skaidrs – lielu, pūkainu, bužināmu un draudzīgu. Tādu lielu lāci, kam apkrist ap kaklu un ieķerties spalvās, kas pacietīs visus bērna izgājienus un mīlēs visu ģimeni. Man ļoti patīk arī malamuti, bet, domājot racionāli, tas tomēr nebūtu suns mums – par aktīvu, par palaidnīgu un prasa pārāk daudz darba, lai arī skaisti bez gala. Tā nu nebija grūti izdarīt izvēli, kādu suni varam un gribam iedomāties savās mājās.

Pagājušajā pavasarī, aprunājoties ar dažiem šķirnes audzētājiem, atcēlām sākotnējo plānu par kucēna iegādi rudenī, jo tad to vienkārši esot ļoti maz, un braucām “aptaustīt” suņus uz audzētavu Milbu Jelgavas pusē. Aizbraucām, apskatījāmies un samīlējāmies līdz ausīm. Pēc maza laiciņa abi ar dēlu, kam tolaik bija gads, braucām izvēlēties kucēnu, lai pēc pāris nedēļām vestu mājās (bija plāns, ka pirms suņa ienākšanas jāsataisa žogs utt). Voljērā vesels kucēnu mudžeklis, ja nemaldos, kopā 12 – visi ņigu-ņegu! Un visi TIK jau nu forši bumbuļi! Sākumā iebāzu roku volfērā, kam sekoja momentāns daudzu mazu zobu uzbrukums – kurš nu pirmais pakošļās un padraudzēsies. Tikai viens mazais bumbulis pienāca un pieglauda vaidziņu. Tā nu zvanīju vīram – nekādas pāris nedēļas nebūs, mēs ar puiku vedam mājās suni!

Tobrīd vēl nesapratu, ka vaidziņa pieglaušana bija ļoti sievišķīgs triks, lai mūs aptītu ap pirkstu.

Ja, lasot rakstus par berniešiem, kuri negrauž kurpes, nekāpj dobēs un vispār ir paraugsuņi, biju iedomājusies, ka mūs gaida kaut kas šāds

, realitātē mūsu mājā ienāca maza viesuļvētra, kura lielākoties tomēr izskatījās šādi –

Lote ir ļoti aktīva, atsperīga (ha! kurš teica, ka tik liels suns nevar no vietas pārlekt pāri 1,50m augstam žogam?), viņas mīlestība un sajūsma par katru cilvēku plūst pāri malām, kā rezultātā viņa ar visām četrām savā ķengura solī lec savam sajūsmas objektam virsū. Viņa ir liela, bet to laikam tā īsti vēl nav aptvērusi, tāpēc bieži tuvumā esošie cilvēki, trauki vai kādi citi trausli objekti dabūn ciest, jo Lote kārtējo reizi nav aprēķinājusi, cik liels ir viņas dibens un tam galā ir arī aste. Ja viņai pamet bumbu, kas kā vairumam suņu arī Lotei ir mīļākā rotaļa, viņa to nevis skaisti atnes, bet ar absolūtu sajūsmu acīs pilnā ātrumā visus savus nepilnos 40 kilogramus triec virsū tieši savam rotaļu biedram.

Vienīgais, kas atbilda manai iedomātajai realitātei – kurpes viņa tiešām negrauza pārāk daudz (kādi 2 vai 3 pāri tik aizgāja), toties tapetes, trepes, bērna mantas un visādi citādi interesanti priekšmeti gan gāja uz urrā. Tagad, kad viņai ir gads un 3 mēneši, paldies Dievam, šādi izgājieni sāk pierimt. Pēdējais bija pavasarī, kad viņu tikko pirms izstādes izmazgātu un slapju atstāju vannasistabā, un viņa sagrauza grīdassegumu…

Arī aspekts – cik skaisti nu abi viņi augs kopā ar dēlu, nebija gluži tāds kā izsapņots. Realitātē suns sākumā tikko staigāt iemācījušos puiku speciāli gāza no kājām, lai viņš rāpo un abi būtu vienā augstumā. Kad šīs rotaļas viņiem apnika, tad bērns pievērsās visu manu puķu un sastādīto garšaugu “ravēšanai”, bet suns tikmēr grauza nost rozes un augļukociņus…

Iedvesmoju dzīvei ar bernieti? 🙂 Bet nudien! Neskatoties uz visām tām palaidnībām, ko mūsu jaunkundze ir pamanījusies sastrādāt, man tiešām grūti iedomāties foršāku suni. Viņā ir tik daudz pozitīvisma! Visas viņas lekšanas virsū un nevarēšanas savaldīties ir no TIK lielas mīlestības, ar kādu viņa pati netiek brīžam galā. Kad viņa ziemā ienāk istabā un tāda, pēc svaiga gaisa smaržojoša, guļ pie (vai uz) kājām, viņa kopā ar sevi ienes tādu mājīgumu! Puiku suns vienkārši dievina un dēls viņu lepni dēvē: “Mana draudzene Lote!” Kā paveras mašīnas durvis, viņa momentā spraucas tajā iekšā, jo cer, ka mēs visi kopā kaut kur aizbrauksim. Kaut vai neko nedarīt. Bet visiem kopā! Un, jā, skaistāku suni man grūti iedomāties.

Jā, tāda ir Lote. Kaut kas starp sienāzi un Vinnija Pūka Milzu Lempi. Viņai šobrīd ir gads un 3 mēneši un viņa ir vienkārši milzīgs kucēns.   Pat izstādēs viņai pie vērtējuma allaž pieliek atzīmi par smieklīgu temperamentu.